Tādu ainu Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Finanšu sektora uzraudzības apakškomisijas sēdē rādīja Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks mājokļu, būvniecības jautājumos Edmunds Valantis. Nepieciešamās investīcijas ēkām, atkarībā no to platības, varētu svārstīties no 200 līdz 400 eiro/m2. Tas nozīmētu, ka katrā desmitgadē ir vajadzīgi 5-6 miljardi eiro.

“Gribam sasniegt mērķi, ka līdz 2050. gadam visām mājsaimniecībām ir pieejami mājokļi un dzīvojamais fonds ir drošs, energoefektīvs un atbilst labiekārtotības standartiem,” tā E. Valantis.

Lielus mērķus Latvijas dzīvojamam fondam uzliek ES energoefektivitātes direktīva. Šī mērķa izpildē ir iesaistīta Attīstības finanšu institūcija “Altum” ar daudzīvokļu māju siltināšanu, bet divu (14 gadu) ES plānošanas periodu laikā nosiltinātas ir 1000 mājas.

Salīdzinājumā pret kopējo (40000 ) šādu daudzīvokļu māju skaitu Latvijā, tad pēc E. Valanta sacītā, divos plānošanas periodos pat pie salīdzinoši lielām atbalsta summām ir izdevies siltināt tikai 1/40 daļu. Vienlaikus pieņemot, ka daļa no mājokļiem netiks izmantota (30% no dzīvojamām ēkām un 10% nedzīvojamām ēkām nebūs lietderīgi atjaunot) kopējā siltināmā platība dzīvojamām ēkām – 56 milj. m2 un kopējā siltināmā platība nedzōīvojamām ēkām – 18,4 milj. m2.

Mājokļi noveco

“Mājokļi nākamos 30 gadus būs izaicinājums,” uzsvēra E. Valantis. Viņš atsaucās uz Valsts kontroles secināto, ka ēkas netiek uzturētas pienācīgi – lielā mērā tāpēc, ka Latvijas mājsaimniecībām ienākumu ir tik, cik ir. “Statistika rāda divējādu ainu, jo mājsaimniecības 15% no saviem ienākumiem tērē mājoklim, kas, salīdzinājumā ar OECD valstīm, ir viens no zemākajiem rādītājiem. Bet no otras puses, tas parāda, ka mazais procents ir tieši uz ēku rēķina,” tā E. Valantis.

Viņš atgādina, ka, pateicoties privatizācijai un denacionalizācijai, dzīvojamais fonds ir īpašumā un tikai maza sabiedrības daļa dzīvo īrētā mājoklī, savukārt Eiropā vidēji 30% mājsaimniecību dzīvo īrētā mājoklī, Latvijā tikai ap 20%. “Tā kā mājoklis ir īpašumā, tad mājsaimniecības, kurām ir zemi ienākumi, neko neiegulda tā uzturēšanā, un mājokļi nolietojas,” skaidroja E. Valantis. Viņaprāt, ir jāmeklē risinājumi, lai šo situāciju mainītu. “Latvijā, salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm, jaunuzbūvēto mājokļu skaits ir ievērojami mazāks (Latvijā ap 1000, Lietuvā ap 5000, Igaunijā ap 3000) un arī investīcijas šajā segmentā ir ievērojami mazākas,” tā E. Valantis. Viņš atzīst, ka tādējādi dzīvojamais fonds Latvijā noveco, jo ap 45% ir pirmskara laika būvētās ēkas, vairāk nekā 50% ir padomju laikos būvētais un tikai 4% no mājokļiem uzbūvēti, tā dēvētajos, jaunajos laikos.

Mazāks ienākuma nodoklis

Mājokļu energoefektivitātes mērķu sasniegšanai, pēc E. Valanta sacītā, būs nepieciešama “burkāna principa” ieviešana, ko varētu pārņemt no Skandināvijas valstīm. “Lai motivētu cilvēkus ieguldīt savā mājoklī, varētu paredzēt, ka no maksātāja algas izslēdz ēku atjaunošanas un pārbūves izdevumus 50% apmērā no darbaspēka izmaksām līdz 2000 eiro gadā, tādējādi legalizē darbu veikšanu, kur ir salīdzinoši augsts ēnu ekonomikas īpatsvars, jo tādi pasākumi kā elektroniskā darba laika uzskaite šajos objektos nestrādā,” skaidroja E. Valantis. Viņš norādīja uz Somijas piemēru, kur šāds risinājums būtībā ir fiskāli neitrāls, jo, motivējot ēku remontus veikt legāli un darabspēka nodokļa slogam esot 42%, iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides tiks kompensētas ar papildus iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumiem un papildus ieņēmumiem no būvdarbu legalizācijas.

Cits nodoklis

Tā kā ne visi ir strādājoši, tad otrs, iespējamais instruments būtu piemērojams mazo ienākumu saņemējiem, tostarp pensionāriem. Proti, ar nekustamā īpašuma nodokļa palīdzību un novērst situāciju, kad daudzdzīvokļu mājas īpašnieki tiek sodīti par ieguldījumiem ēkas atjaunošanā, jo pieaug tās kadastrālā vērtība. Vienlaikus šo nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumu samazinājumu kompensētu ēku remonta darbu legalizācija.

Simtiem gadu

Ekonomikas ministrija arī iesniegusi priekšlikumus Nacionālās attīstības plānam 2021.-2027. gadam attiecībā uz ēku energoefektivitātes mērķu sasniegšanu uz 2050. gadu. Proti, energoefektivitātes paaugstināšana dzīvojamās ēkās – 450 milj. eiro, vēl 200 milj. eiro energoefektivitātes paaugstināšana valsts ēkās, 100 milj. eiro – energoefektivitātes paaugstināšana un resursu efektīva izmantošana privātmājās vai neliela skaita ēku kompleksos. Turklāt atbalstam privātpersonām mājokļa iegādei vai būvniecībai – 110. milj. eiro, sociālo mājokļu pieejamībai – 200 milj. eiro un 473 milj. eiro kā atbalsts ilgtspējīgu, zemu būvniecības un ekspluatācijas izmaksu mājokļiem primāri teritorijās ar jaunu darba vietu potenciālu. “Politiķiem būs jāizdara izvēle,” situāciju vērtēja E. Valantis.

“Latvijā ir 690000 dzīvokļu un, ja jaunus ik gadu uzbūvē apmērm 1000. Šādā tempā esošā dzīvojamā fonda atjaunošanai vajadzēs 690 gadu,” norādīja Nekustamo īpašumu attīstītāju alianses valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vanags.

Viņš norādīja, ka dzīvojamā fonda atjaunošana nozīmē ne tikai jaunu būvniecību, bet arī esošo siltināšanu. “72% Rīgas iedzīvotāju dzīvo padomju laikos būvētos, bet energoneefektīvos mājokļos. Lai arī “Altum” ir ļoti laba mājokļu programma, tomēr 80% visu darījumu notiek tieši ar padomju laikos būvētajos namos esošajiem dzīvokļiem Rīgas mikrorajonos,” skaidroja M. Vanags.

Viņaprāt, “Altum” programma varētu būt stimuls tieši tiem, kuri iegādājas jaunu vai siltinātu energoefektīvu mājokli — maksimālais garantijas segums –20%. “Ja cilvēks izvēlas iegādāties energoefektīvu mājokli, tad pirmā iemaksa būtu 5% – minimālais iespējamais,” tā M. Vanags. Viņš norādīja, ka šāds risinājums gadā maksātu tikai 0,7 milj. eiro. “Ja būtu notikusi pāreja uz portfeļa garantiju sistēmu, tad nepieciešamais finansējums būtu samazinājies no 7,1 milj. eiro līdz 4,5 milj. eiro un ietaupījumu varētu novirzīt energoefektīvu mājokļu iegādes veicināšanai,” rosināja M. Vanags.

db.lv